Rakstot savu otro grāmatu, es saprotu, ka esmu savā īstajā vietā

Ir sajūtas, kuras nevar izskaidrot. Tās vienkārši ir. Rakstot savu otro grāmatu, es arvien biežāk piedzīvoju vienu no tām - dziļu iekšēju mieru. Ne tādu mieru, kurā nekas nenotiek. Bet mieru, kurā ļoti skaidri zini, ka esi tur, kur Tev šobrīd jābūt. Interesanti, ka šī sajūta pie manis neatnāca pie rakstāmgalda, tā atnāca, braucot pie automašīnas stūres. Pēkšņi mani pārņēma doma, kas lika pasmaidīt.

Es eju savas dvēseles misijas ceļu.

Ne tāpēc, ka kāds to būtu pateicis, vienkārši tāpēc, ka pirmo reizi dzīvē jūtu pilnīgu saskaņu starp to, kas esmu, un to, ko daru. Man nav sajūtas, ka rakstu tikai grāmatu. Man ir sajūta, ka radu kaut ko, kas kādu dienu var kļūt par atbalstu kādam cilvēkam. Varbūt cilvēkam, kuru nekad nesatikšu. Varbūt kādam, kurš kādu vakaru atvērs šo grāmatu brīdī, kad šķitīs, ka apkārt ir tikai tumsa.

Ja mana grāmata tajā brīdī kļūs par nelielu gaismas staru, tad viss ieguldītais būs bijis tā vērts.

Es neticu, ka mūsu dzīvē viss notiek nejauši. Arvien vairāk ticu tam, ka katram no mums ir savs ceļš. Ceļš, kurā jūtamies dzīvi. Ceļš, kurā pazūd sajūta, ka kaut kas jāpierāda.

Man šķiet, ka es šo ceļu esmu atradusi. Un interesanti... kopā ar šo apziņu pazūd steiga.

Pazūd vēlme salīdzināt sevi ar citiem. Pazūd bailes, vai viss būs pietiekami labi. Paliek miers. Es nezinu, cik cilvēku izlasīs manu grāmatu. Es nezinu, kādu ceļu tā aizies. Taču es zinu ko citu. Es tajā ielikšu visu, ko esmu piedzīvojusi, sapratusi un izjutusi. Ar patiesumu. Ar cieņu pret lasītāju.

Un ar cerību, ka kādam šīs lappuses kļūs par atgādinājumu - arī pēc visdziļākās tumsas ir iespējams atrast ceļu uz gaismu. Jo varbūt tieši tāda ir grāmatu patiesā vērtība. Tās neizdzīvo dzīvi mūsu vietā. Bet tās var kļūt par gaismu, kas palīdz spert nākamo soli.

Pirms aizver šo lapu, uzdod sev vienu jautājumu: Vai arī Tavā dzīvē ir kas tāds, ko darot Tu jūti – tieši šeit ir mana īstā vieta?