Pieaugšana sākas brīdī, kad pārstājam vainot

Bērnībā mēs meklējam vainīgos dabiski. Mēs vēl tikai mācāmies saprast pasauli, tāpēc šķiet, ka pie visa vainīgs ir kāds cits - vecāki, skolotāji, draugi vai apstākļi. Pieaugot šis ieradums bieži paliek mums līdzi. Tikai vainīgo saraksts kļūst garāks. Mēs vainojam darbu, partneri, valsti, naudas trūkumu, pagātni vai neveiksmīgas sakritības. Dažreiz tam patiešām ir pamats. Dzīvē notiek netaisnīgas lietas, un ne viss ir mūsu kontrolē. Tomēr pienāk brīdis, kad svarīgākais jautājums vairs nav: "Kurš ir vainīgs?" Daudz nozīmīgāks kļūst cits jautājums: "Ko es darīšu tālāk?"

Tieši šajā brīdī sākas pieaugšana.

Tā nesākas ar gadiem pasē. Tā nesākas ar diplomu, laulību vai karjeru. Tā sākas brīdī, kad saprotam, ka pagātni izmainīt nevaram, bet varam ietekmēt to, kādu veidojam savu šodienu un rītdienu. Vainošana rada sajūtu, ka mūsu dzīve pieder citiem. Ka pārmaiņas iespējamas tikai tad, ja mainīsies apkārtējie. Taču atbildības uzņemšanās atdod šo spēku mums pašiem. Tas nenozīmē uzņemties vainu par visu, kas noticis. Tas nozīmē uzņemties atbildību par to, ko darām ar savu pieredzi. Mēs nevaram izvēlēties visu, kas ar mums notiek, bet mēs varam izvēlēties savu attieksmi, lēmumus un nākamo soli. Brīdī, kad pārstājam gaidīt, lai mainās citi, sākam mainīties paši. Un tieši tad mainās arī mūsu dzīve.

Pieaugšana nav par to, ka kļūstam stiprāki par citiem.

Tā ir par to, ka kļūstam godīgāki pret sevi. Mēs pārstājam meklēt attaisnojumus un sākam meklēt risinājumus. Tas ne vienmēr ir viegli, bet tas vienmēr ir tā vērts. Jo cilvēks, kurš uzņemas atbildību par savu dzīvi, iegūst kaut ko ļoti vērtīgu - brīvību izvēlēties savu turpmāko ceļu.

Pirms aizver šo lapu, uzdod sev vienu jautājumu: Kurā savas dzīves jomā es joprojām meklēju vainīgo, nevis speru pirmo soli pats?