Ne katra kļūda ir neveiksme

Mēs dzīvojam pasaulē, kur kļūdīties bieži tiek uztverts kā kaut kas slikts. Jau bērnībā mūs māca izvairīties no kļūdām, skolā tās tiek labotas ar sarkanu pildspalvu, bet pieaugušo dzīvē nereti rodas sajūta, ka kļūdām nav vietas. Tāpēc daudzi sāk baidīties nevis no neveiksmes, bet no paša mēģinājuma. Taču patiesībā kļūda un neveiksme nav viens un tas pats.

Kļūda ir daļa no procesa.

Tā parāda, ka esi rīkojies, mēģinājis, pieņēmis lēmumu un gājis uz priekšu. Neveiksme biežāk rodas tad, kad atsakāmies mācīties no piedzīvotā un atkārtojam to pašu, neizdarot secinājumus. Padomā par bērnu, kurš mācās staigāt. Viņš krīt desmitiem reižu. Vai kāds to sauc par neveiksmi? Protams, nē. Mēs saprotam, ka krišana ir dabiska daļa no mācīšanās. Kaut kādā brīdī pieaugot mēs šo izpratni pazaudējam un sākam no sevis prasīt pilnību.

Dažkārt tieši kļūdas palīdz saprast, kas mums patiesībā ir svarīgs.

Tās māca pacietību, pazemību un spēju paskatīties uz situāciju no cita skatpunkta. Nereti pēc laika atskatāmies un saprotam, ka tieši tas, ko kādreiz uzskatījām par lielu neveiksmi, kļuva par pagrieziena punktu uz kaut ko daudz labāku. Neviens nevar nodzīvot dzīvi, nepieļaujot kļūdas. Taču ikviens var izvēlēties, ko ar tām darīt. Nosodīt sevi vai mācīties. Apstāties vai turpināt ceļu. Atmest ar roku vai kļūt gudrākam. Iespējams, dzīve neprasa, lai mēs nekad nekļūdītos. Tā vienkārši aicina nebaidīties mēģināt vēlreiz.

Pirms aizver šo lapu, uzdod sev vienu jautājumu: Kurai savai kļūdai es vēl joprojām piešķiru neveiksmes nozīmi, lai gan tā man patiesībā kaut ko iemācīja?