Kādreiz es sapņoju par šo dienu. Šodien es tajā dzīvoju.

Ir dīvaini apzināties, ka reiz es ļoti ilgojos pēc dzīves, kurā dzīvoju šodien.

Bija laiks, kad šķita neiespējami justies mierīgi, trauksme mani pavadīja ik uz soļa. Es sapņoju par dienu, kad pamodīšos bez trauksmes, spēšu baudīt vienkāršus mirkļus un bailes vairs nenoteiks manus lēmumus. Toreiz tas šķita tik tālu. Gandrīz nesasniedzami. Es bieži pieķēru sevi pie domas: "Varbūt kādreiz..." Taču šis "kādreiz" pienāca. Ne vienā dienā un ne ar brīnumu. Tas atnāca lēnām - ar maziem soļiem, grūtām izvēlēm, vilšanos, neatlaidību un ticību, ka reiz būs citādi.

Šodien dažreiz apstājos un saprotu, ka dzīvoju tajā dzīvē, par kuru reiz tikai sapņoju.

Tas nenozīmē, ka viss ir ideāli. Arī tagad ir izaicinājumi, negaidīti pavērsieni un dienas, kad nekas nenotiek pēc plāna. Taču ir viena būtiska atšķirība - tas, par ko agrāk tik ļoti uztraucos, šodien šķiet tik maznozīmīgs.

Agrāk man likās, ka viss ir jāizdara perfekti. Ka nedrīkstu kļūdīties. Ka katra neveiksme ir pasaules gals. Šodien saprotu, cik daudz enerģijas iztērēju lietām, kurām patiesībā nebija tik lielas nozīmes.

Tagad daudz vairāk novērtēju mieru.

Novērtēju iespēju būt kopā ar cilvēkiem, kuri mani pieņem tādu, kāda esmu. Novērtēju kustību, dabu, sarunas, klusumu un mirkļus, kuros nav jāsteidzas. Tieši šīs šķietami vienkāršās lietas piešķir dzīvei vislielāko vērtību.

Reiz domāju, ka laime mani gaida kaut kur nākotnē - pēc nākamā mērķa, pēc nākamā sasnieguma vai pēc kādas īpašas dienas. Šodien saprotu, ka laime ļoti bieži dzīvo šajā mirklī. Tajā, ko agrāk nemaz nepamanīju.

Dažreiz ir vērts atskatīties, nevis tāpēc, lai dzīvotu pagātnē, bet lai ieraudzītu, cik tālu esi nonācis. Jo ļoti iespējams, ka dzīve, kuru šodien uzskati par pašsaprotamu, kādreiz bija Tavs lielākais sapnis.

Un varbūt tieši šodien ir īstais brīdis apstāties, pasmaidīt un pateikt sev: "Es reiz sapņoju par šo dienu. Un tagad es tajā dzīvoju."