Dažreiz mēs ilgojamies nevis pēc cilvēka, bet pēc sajūtas

Kad attiecības beidzas vai cilvēks aiziet no mūsu dzīves, mēs bieži sakām: "Man viņa pietrūkst." Taču, ja esam gatavi būt godīgi pret sevi, reizēm atklājam ko pavisam citu.

Mēs ilgojamies ne tik daudz pēc paša cilvēka, cik pēc sajūtas, ko piedzīvojām, esot kopā ar viņu.

Tā var būt drošības sajūta, piederības izjūta vai pārliecība, ka neesam vieni. Varbūt tās ir garas sarunas, kopīgi smiekli vai sajūta, ka kāds mūs patiešām redz un saprot. Ar laiku cilvēka tēls atmiņās kļūst miglaināks, bet sajūtas paliek ļoti dzīvas. Atmiņām piemīt īpaša īpašība - tās bieži izceļ skaistākos mirkļus un noklusē grūtības. Tāpēc reizēm šķiet, ka ilgojamies pēc cilvēka, lai gan patiesībā ilgojamies pēc tā, kā jutāmies tajā dzīves posmā. Mūsu prāts cenšas atgriezties vietā, kur jutāmies labi, droši vai mīlēti.

Šī atziņa var būt atbrīvojoša, ja saprotam, ka ilgojamies pēc sajūtas, nevis tikai pēc konkrēta cilvēka, mēs pārstājam meklēt pagātni. Tā vietā sākam uzdot sev daudz svarīgāku jautājumu - kā es varu radīt šo sajūtu savā dzīvē arī šodien?

Drošība nav atkarīga tikai no viena cilvēka.

Miers nav atrodams tikai vienās attiecībās. Mīlestība pret sevi nav mazāk vērtīga par mīlestību, ko saņemam no citiem. Daudzas sajūtas, pēc kurām ilgojamies, mēs varam veidot no jauna - citā laikā, citos apstākļos un reizēm pat vienatnē.

Tas nenozīmē, ka pagātne nav bijusi svarīga. Tieši otrādi - tā ir palīdzējusi saprast, kas mums patiesi ir nozīmīgs. Taču dzīve kļūst vieglāka brīdī, kad pārstājam turēties pie cilvēka un sākam meklēt sajūtu, kuru vēlamies piedzīvot arī turpmāk.

Varbūt tieši tad mēs atveram durvis nevis atpakaļceļam, bet jaunam dzīves posmam, kurā saprotam, ka tas, pēc kā ilgojamies, nav pazudis. Tas vienkārši gaida, kad ļausim tam atkal ienākt mūsu dzīvē.

Pirms aizver šo lapu, uzdod sev vienu jautājumu: Vai es patiešām ilgojos pēc konkrēta cilvēka, vai arī pēc sajūtas, ko piedzīvoju, esot kopā ar viņu?