Vislielākās pārmaiņas sākas ar vienu godīgu sarunu ar sevi
Mēs bieži domājam, ka dzīvi maina lieli notikumi. Jauns darbs. Jauna pilsēta. Jaunas attiecības. Jauns sākums. Taču patiesībā vislielākās pārmaiņas bieži sākas pavisam citādi - ar vienu godīgu sarunu ar sevi. Tā nav saruna, kurā mēs sevi nosodām. Tā nav arī saruna, kurā meklējam attaisnojumus. Tā ir saruna, kurā pirmo reizi uzdrošināmies paskatīties patiesībai acīs.
Ko es patiesībā jūtu?
Šis jautājums šķiet vienkāršs, taču atbildēt uz to ne vienmēr ir viegli. Reizēm mēs tik ilgi esam dzīvojuši citu gaidās vai centušies būt stipri, ka paši vairs nezinām, ko jūtam. Mēs spējam nosaukt pienākumus, problēmas un plānus, bet ne savas sajūtas. Godīga saruna ar sevi neprasa pilnību. Tā prasa drosmi. Drosmi atzīt, ka esi noguris, ka esi vīlies, ka baidies. Vai arī to, ka beidzot esi gatavs kaut ko mainīt.
Tieši tajā brīdī sākas pārmaiņas.
Ne jau tad, kad viss ir atrisināts, bet tad, kad pārstājam bēgt no patiesības. Mēs nevaram mainīt to, ko atsakāmies ieraudzīt. Taču brīdī, kad nosaucam lietas īstajos vārdos, tās vairs nekontrolē mūs tik ļoti kā iepriekš. Godīgums pret sevi nenozīmē būt skarbam. Tas nozīmē būt patiesam. Ar līdzjūtību, nevis pārmetumiem. Jo tikai tad mēs spējam pieņemt lēmumus, kas balstīti nevis bailēs, bet apzinātā izvēlē. Dažreiz pietiek ar vienu teikumu, ko pasakām paši sev: "Es vairs nevēlos dzīvot tā, kā līdz šim." Vai arī: "Es esmu pelnījis dzīvot mierīgāk."
Šādi vārdi paši par sevi nemaina dzīvi. Taču tie maina virzienu. Un virziens bieži ir daudz svarīgāks par ātrumu.
Kas manā dzīvē šobrīd prasa godīgu sarunu ar sevi?
Iespējams, tā ir kāda attiecība. Kāds lēmums. Kāds sapnis, kuru esi atlicis. Vai varbūt nogurums, ko jau sen centies nepamanīt.
Atbildi nav jāatrod uzreiz. Pietiek ar gatavību sevī ieklausīties. Jo katras patiesas pārmaiņas sākas nevis ar cīņu pret pasauli, bet ar drosmi būt godīgam pret sevi.
Pirms aizver šo lapu, uzdod sev vienu jautājumu: Ja šodien man būtu jāpasaka sev viena pilnīgi godīga patiesība, kāda tā būtu?
