Pārāk ilga gaidīšana arī ir izvēle

Mēs bieži sakām: "Vēl ne tagad.", "Kad būs vairāk laika.", "Kad jutīšos drošāk.", "Kad viss sakārtosies." Šie vārdi šķiet nevainīgi. Taču, atkārtojot tos atkal un atkal, mēs nemanot atliekam dzīvi.

Mēs gaidām daudz ko

Īsto brīdi.

Īsto darbu.

Īsto cilvēku.

Labāku pašsajūtu.

Lielāku pārliecību.

Mēs gaidām, kad pazudīs bailes.

Kad būs vairāk naudas.

Kad bērni paaugsies.

Kad būs mazāk pienākumu.

Taču dzīve reti kļūst ideāla.

Vienmēr atradīsies vēl kāds iemesls pagaidīt.

Gaidīšana arī ir lēmums

Bieži domājam, ka neesam neko izlēmuši. Patiesībā arī neizlemt ir izvēle. Katru reizi, kad atliekam svarīgu sarunu, kad neuzrakstām pirmo lapu, kad neuzdrošināmies pateikt "jā", kad neatveram durvis, kuras jau sen stāv mūsu priekšā. Arī tad mēs izvēlamies. Mēs izvēlamies palikt turpat.

Dzīve negaida

Kalendārs turpina mainīt datumus. Gadalaiki nomaina viens otru. Mēs kļūstam vecāki.

Un reiz pienāk brīdis, kad saprotam - mēs negaidījām piemērotu laiku. Mēs gaidījām drosmi. Taču drosme reti atnāk pirms pirmā soļa. Visbiežāk tā rodas tieši pēc tā.

Nav jāgaida ideāls mirklis

Lielākā daļa nozīmīgo dzīves lēmumu tiek pieņemti ar nelielu nedrošību.

Ar šaubām.

Ar bailēm.

Ar jautājumiem.

Un tas ir normāli.

Jo dzīve nav eksāmens, kurā drīkst sākt tikai tad, kad zini visas atbildes.

Pajautā sev

Kas ir tas, ko tu jau sen vēlies izdarīt? Cik ilgi tu to jau atliek? Kas notiks, ja pagaidīsi vēl gadu? Un kas varētu notikt, ja sāksi šodien? Dažreiz pietiek ar vienu nelielu soli. Nevis tāpēc, ka tas uzreiz mainīs visu dzīvi. Bet tāpēc, ka tas pārtrauks gaidīšanu.

Ne vienmēr ir jāsteidzas. Dažkārt nogaidīt ir gudri. Taču ir atšķirība starp apzinātu pacietību un bailēm, kas slēpjas aiz vārda "vēlāk". Dzīve nav jāizdzīvo steigā, bet arī ne mūžīgā gaidīšanā, jo katra diena, kuru nodzīvojam gaidot, ir diena, kuru nevarēsim piedzīvot vēlreiz.

Pirms aizver šo lapu, uzdod sev vienu jautājumu: Ko es jau sen atlieku uz "kādreiz", lai gan dziļi sirdī zinu, ka varētu sākt jau šodien?