Ne viss, ko zaudē, ir zaudējums

Ir brīži, kad dzīve kaut ko paņem.

Attiecības. Darbu. Draudzību. Veselību. Ierasto drošības sajūtu.

Pirmajā brīdī šķiet, ka viss sabrūk. Mēs sērojam ne tikai par to, kas aizgājis, bet arī par to, kādu nākotni bijām iztēlojušies. Taču dzīve reizēm zina ko tādu, ko mēs vēl nespējam saskatīt.

Mēs ne vienmēr zaudējam to, kas mums bija vajadzīgs

Dažkārt mēs turamies pie cilvēkiem, kuri mūs vairs neciena. Pie darba, kas iztukšo. Pie pienākumiem, kas sen vairs nesniedz piepildījumu. Pie domām, kas gadiem atkārto vienu un to pašu stāstu. Kad tas pazūd, mēs to saucam par zaudējumu. Bet varbūt tas bija atbrīvojums.

Dzīve rada vietu jaunajam

Kamēr rokas ir pilnas ar to, ko baidāmies palaist vaļā, tajās nav vietas kam jaunam.

Dažreiz tikai pēc tam, kad kaut kas aiziet, mēs atklājam: es sāku vairāk cienīt sevi; es beidzot iemācījos pateikt "nē"; es atradu cilvēkus, kuri mani pieņem tādu, kāda esmu; es atklāju spēku, par kura esamību pat nenojautu. Neviens no šiem ieguvumiem nebūtu iespējams, ja viss būtu palicis pa vecam.

Zaudējumi maina mūsu skatienu

Pārmaiņas reti ir ērtas. Tās liek apstāties. Pārvērtēt. Uzdot sev jautājumus, kuri līdz tam tika atlikti. Tieši šajos brīžos mēs bieži sastopam paši sevi. Ne to cilvēku, kādu no mums gaidīja citi. Bet to, kādi esam patiesībā.

Varbūt tas nebija beigu punkts

Ir zaudējumi, kuri sāp vienmēr. Un ir zaudējumi, kuru jēgu saprotam tikai pēc gadiem. Kad atskatāmies, pēkšņi ieraugām, ka tieši tas brīdis bija sākums kaut kam daudz skaistākam. Ne tāpēc, ka zaudēt būtu viegli. Bet tāpēc, ka dzīve turpinājās. Un mēs turpinājām augt.

Ne katras beigas ir neveiksme. Ne katrs zaudējums ir sods. Dažreiz tas ir dzīves veids, kā atvērt durvis, kuras paši nekad nebūtu uzdrošinājušies atvērt. Un tikai pēc laika mēs spējam pateikt: "Tas, ko toreiz uzskatīju par zaudējumu, patiesībā bija sākums."

Pirms aizver šo lapu, uzdod sev vienu jautājumu: Vai ir kas tāds, ko joprojām saucu par zaudējumu, lai gan tas, iespējams, bija sākums manai izaugsmei?